Ģimenei ir jāplāno savs budžets līdzīgi kā to dara gan valstis, gan katrs cilvēks individuāli (migliori rasoi elettrici). Ja tev ir ģimene, tad tāda individuālā plānošana nesanāks, it īpaši tad, ja ģimenē ir arī bērns vai vairāki bērni. Ir jārēķinās ar pārējiem ģimenes locekļiem, tāpēc, ja esi pieradis visu darīt vienatnē, tad šādas izmaiņas var likties ļoti lielas un brīžiem pat nesaprotamas. Tad, ja ir izveidojusies ģimene, vairs nav tāda es – ir mēs. Protams, nevajag arī ieiet galējībās, jo arī ģimenes lokā katrs tomēr ir individuāls, un ar savām vajadzībām, taču ir jāatceras, ka tavas personīgās vajadzības var ietekmēt kādu citu – tev tuvu cilvēku. Ģimenes budžeta plānošanai būtu jānotiek atklāti. Ideālā situācijā gan vīrs, gan sieva zina konkrēti cik daudz naudas viņiem ir, t.i., cik liela ir katra atsevišķā alga, vai ir kādi ienākumi, kādi ir izdevumi (piemēram, rēķini un citi ikmēneša maksājumi), kā arī – cik naudas paliek pāri. Šāds gadījums būtu ideāls, jo tad būtu skaidrs ko var atļauties un ko nevar, kā arī, ar kādu summu var rēķināties. Taču, lai arī cik dīvaini tas neliktos, bieži vien cilvēki savā starpā tomēr nav tik atklāti. Un tas notiek dažādu iemeslu dēļ. Sievietes dažreiz slēpj savu patieso ienākumu apmēru – varbūt tad, ja pelna vairāk nekā vīrietis. Vai arī kāds var neatklāt, ka ir radušies jauni izdevumi, piemēram, jāatdod kāds aizņēmums vai arī tiek nopirkta kāda dārga prece, bet netiek atklāta tās īstā cena. No šādām situācijām tomēr ir jāizvairās vai jācenšas no tām izvairīties. Ja ģimenē ir bērns, tad arī viņš ir jāņem vērā plānojot budžetu. Protams, bērns naudu nepelna, taču nauda ir nepieciešama. Tāpēc var gadīties, ka vairs nevarēsi sev atļauties iegādāties tik dārgus kosmētikas līdzekļus vai pirkt jaunas somas vai apavus tik bieži. Tāpēc, ka ir vēl kāds ģimenes loceklis, par kuru ir jārūpējas, un kuram ir nepieciešamas dažādas lietas, un viņš pats tās nekādi sev sagādāt nevar. Jau no agra vecuma bērnam ir jāmāca par naudu, tās vērtību un nozīmi. Protams, ka sākumā bērns nesapratīs to tā, kā pieaugušais, taču kaut kāda izpratne radīsies, ja par to viņam stāstīs un par to runās. Arī bērni jau no mazām dienām grib dažādas lietas – pārsvarā dažādas rotaļlietas vai kādu apģērba gabalu. Nebūtu īsti labi pirkt visu, ko vien bērns sagrib. Taču vienkārši teikt – nē, nepirkšu, jo nav naudas – īsti nevar. Bērns tomēr saprot daudz vairāk nekā šķiet, arī tad, ja to saprot pa savam, ne tā kā pieaugušie. Ir jāmēģina bērnam saprotamā veidā izskaidrot, kāpēc nav iespējams veikalā pirkt visu pēc kārtas, kad vien kaut ko sagribas. Turklāt, vecākiem būtu jārāda bērnam piemērs. Nebūtu laba situācija, ja, piemēram, kāds no vecākiem regulāri sev pērk jaunas mantas, bet bērnam atsakās kaut ko nopirkt, jo nav pietiekami daudz naudas. Bērni ir jāiesaista tieši rādot piemēru un mācot lietas par naudu (tagliacapelli professionale). Protams, nevajadzētu bērniem detalizēti sākt stāstīt par kaut kādām finansiālajām problēmām vai arī kādu svarīgu finansiālu lēmumu pieņemšanā, taču arī bērns ir jāinformē par situāciju – varbūt nedaudz citiem vārdiem, taču kaut kā tas ir jāizdara, jo tomēr arī bērns tajā visā piedalās.